Kas te notiek?

Ir viens meditācijas veids, kad jāatbrīvojas no visām zināšanām, kas iegūtas  pagātnē, un visām domām par nākotni. Jāpaliek tikai ar to, kas ir šeit un tagad. Iedomājies, tevi izlaiž no nekurienes un apsēdina tavā gultā. Tev ir tas, kas ir! Darbojies!

Kad šo situāciju izspēlēju, lai gan ļoti virspusēji ( kā jau visam, kam pieķeros, esmu pus darba darītāja), tomēr efektu sajutu. Pirmais, kas man iešāvās prātā – man tak ir krāsas, ar kurām varu gleznot un fotoaparāts ar kuru fotografēt. Turklāt ir ļoti laba mācību literatūra, kas palīdzētu apgūt šīs lietas. Pēkšņi man likās, ka tomēr varu iemācīties gleznot, fotografēt, gatavot ēst. Varbūt, ja šodien sāktu, varu pat kādreiz notievēt un kļūt par daiļavu, vai, ja ne gluži daiļavu, tad vismaz savus superdžinsus uzvilkšu. Un tad jau, tad jau… līdz bagātībai un slavai viens solis.

Bet kā jau teicu – līdz šim esmu bijusi sapņotāja. Pašai liekas, ka esmu īpaša – īpaši mīļa, laba, ar apslēptiem talantiem. Realitāte?! Esmu vidējais latvietis, nē tas laikam būtu glaimots. Esmu sub-vidējais latvietis.

Realitātē esmu sieviete ar lieko svaru, kura vēl jo projām nemet ārā savas vidusskolas laika bikses, jo klusībā cer tās uzvilkt. Bet neko nedara, lai šis sapnis piepildītos. (Nav jau tā ka esmu milzīgi resna meiča,  kura ēd pa telefonu pasūtītas picas, tomēr esmu no tām, kurai jāpiemēra vienas no savām 20 -30 biksēm, domājot: “Kuras tad tagad varu uzstīvēt!?” Svars mainās tik bieži, ka drošības pēc ārā neko nemetu, līdz ar to ticu jebkurai sievietei, kas apgalvo, ka nav ko vilkt, par spīti tam, ka tai ir pilns skapis.

Savu talantu gleznot, es realizēju, iepērkot literatūru par gleznošanu. Turklāt atvērusi šīs grāmatas esmu 3 reizes: 1.reizi – grāmatnīcā; 2.reizi – atnesot tās mājās no grāmatnīcas; 3.reizi – kad iestājos Mākslas studiju programmā ( ar iestāšanos saprotot – reģistrējos, samaksāju 700 Ls apmeklēju aptuveni 7 lekcijas, no plastilīna uztaisīju krūšu tēlu. Un sapratu, ka esmu par vecu, lai no jauna sāktu studijas, turklāt tad mani vēl aizkavēja darbs, un.., nu jā vispār jau es esmu ļoti aizņemts cilvēks (pašironija). Paldies, Dievam, ka vismaz no vienas slodzes atpestījis – TV ar istabas antenu vairs nerāda. Tā nu pirmo dienu varu nodoties arī domām, kas risinās manā galvā.

Vēlme darīt kaut ko sabiedrības labā mani ir bijusi, kopš es sevi atceros. Un atceros es sevi no tiem laikiem, kad rāvu zilu banti no saviem pieciem matiem trijās rindās ārā – ļoti agra bērnība. Sākumā vēlējos ārstēt, tāpēc sadūru savai lellei dibenu, tad gribēju rūpēties par kādu, bet ar kaķi nepietika, tāpēc gribēju slepeni uzaudzināt mazu bērniņu, ko gribēju savākt kādos sporta svētkos.

Lai nu paliek garie teksti – gribu ātrāk ķerties pie lietas. Lieta tāda, ka gribu daudz ko sasniegt, apgūt, izdzīvot, tomēr tālāk par gribēšanu/sapņošanu neesmu tikusi. Ko darīt? Jānosaka stingrāks režīms dzīvei. Tad nu blogā izvirzīšu mērķus un konkrētā laika intervāla centīšos tos sasniegt. Vairāk par katru mērķi atsevišķi skatīt kategorijas.

Tad nu redzēsim, ko var sasniegt sieviete ar bērnu, vecumā, kad liekas, ka ir jau par vēlu!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: