Mani hobiji ir…

.. grāmatu lasīšana, ceļošana un fotografēšana. Tā es rakstīju savā pirmajā CV. Tagad saprotu, ka zem šiem vārdiem bija tukša skaņa. Bet kaut ko jau vajadzēja ierakstīt. Kam šis ieraksts interesēja, galvenais lai labs strādnieks nevis labs atpūtnieks.

Hobiji jeb, pareizāk sakot, vaļasprieki var izteikt par cilvēku ļoti daudz. Vairāk pat par iegūto diplomu. Ja tev  nav vaļasprieks, ir tikai divas opcija, vai nu tev nav laika tiem, vai nu tu tos neesi atradis. Es ilgu laiku nebiju atradusi tādu īstu vaļasprieku. Ļāvos straumei, varēju sportot, bet neviena draudzene to nedarīja. Mākslas skolu pamet, jo likās, ka tā pārāk daudz laika mācībām atņem, jautāsiet vai tāpēc labāk mācījos, protams – nē! Liekas pat, ka rezultāts bija pretējs.

Un tā ar visiem hobijiem pēc kārtas. Savukārt tagad kožu pirkstos.. Iedomājos, ja toreiz, kad nopirku ģitāru, to būtu sākusi spēlēt, tad jau to darītu 5 gadus – PIECUS! Es jau būtu profiņš.  Bet tagad, ai, tagad jau es esmu veca, nav laiks, bērns jāvāc, mājas jākopj, jāmācās kaut kas, lai veiksmīgi atgrieztos darba tirgū, ar vīru arī gribas kādu brīdi kopā pabūt utt.

Bet redz ko jums teikšu – nav gan par vēlu!

Varbūt atkal peldu pa straumei, bet mani aizrauj fotografēšana. Un esmu apsolījusi, ka šajā blogā būs tikai manas bildes, tad nu varat tās kritizēt, lai ātrāk ko apgūstu.

Vairāk par klasisku lietu fotografēšanu man patīk materiāla struktūra. Ļoti patīk koka mizu plaisas, ķieģeļu siena, smilšu graudi, cilvēku āda – viss kas veido savu rakstu.

Uz nākamo nedēļu centīšos apgūt fotoaparāta funkcijas, jo līdz šim manas zināšanas aprobežojās ar  automātiskajiem režīmiem, man atlika tikai podziņu nospiest. Tad nu redzēsim, vai būs atšķirība!

Turies, turies – noturies!

Kas ir vēl svarīgāk par jauna, veselīga, pilnasinīga dzīvesstila uzsākšanu? Tā saglabāšana!

Aptuveni pēdējos 12 gadus esmu vēlējusies savā dzīvē kaut ko mainīt, nu – protams, uz labo pusi. Reizēm pat katra pirmdiena ir bijusi kā robežšķirtne, no kuras sāksies tā jaunā, skaistā dzīve. Un viņa reizēm arī sākās – pirmdienā, Jaunajā gadā, manā Dzimšanas dienā, bet tagad sēžu un nevaru atcerēties, kā tad tās izbeidzās…?!

Varbūt par agru vēl spriest, tomēr šoreiz ir ļoti laba sajūta, tā īsti gan vēl neko neesmu mainījusi savā dzīvē, tomēr tā jau liekas skaistāka un ticiet vei nē, sēžu šortos, kurus pirms 3 nedēļām nevilku, jo spieda jostasvietā. (Par rezultātiem kg izteiksmē lasiet, katru ceturdienu:) )

Ko es daru savādāk?

1.Es sevi neierobežoju, bet padomāju! Tas nozīmē, es vēl jo projām ēdu saldumus: saldējumi, šokolādes un bulciņas, tomēr pirms to grasos darīt, pajautāju sev, vai man tas ir vajadzīgs. Jo reizēm dvēseli var nomierināt tikai Plombīrs. Un, ja tas ir vajadzīgs, tad ēdu. Bet ziniet reizēm sev atbildu, ka gribu tikai kaut ko foršu, gribu sevi apbalvot, samīļot un to es varu izdarīt arī citā veidā. Mani ikdienas prieciņi: fotogrāfēšana, lasīšana, kāda izglītojoša raidījuma noskatīšanās ( to daru internetā un tikai vācu valodā, lai to pie reizes apgūtu), eju ar ģimeni uz parku. Nu un šobrīd jau domāšana par blogu arī pieskaitu pie prieciņiem.

2. Šis punkts bisku pārklājas ar pirmo, bet bez šī nevar. Ja esmu pārēdusies, vai noslinkojusi visu dienu – es sevi nešaustu. Uzskatu to par vienu no iespējām un izsveru, vai tas bija labākais veids kā dienu pavadīt. Un ziniet reizēm tās ir vienīgais veids. Manā dzīvē ir bijuši daudzi gadījumi, uz kuriem atskatoties domās sev pārmetu, ka varēju labāk, vairāk, čaklāk utt. utjp. Līdz izlasīju vārdus: ”Tas, cik mēs esam izdarījuši, ir bijis mūsu spēkos. Tas ko neizdarījām, tajā brīdī mums nebija pa spēkam.” Varbūt ar šodienas saprātu liekas, vajadzēja vairāk mācīties matemātiku un stāties arhitektos, tomēr tajā brīdī man spēki un varēšana bija tik- cik bija. Un ja gribu, varu to darīt šodien, ja jau esmu tik gudra. Tad nu cenšos pagātni uztvert kā faktu, nevis daudz prātuļot (lai gan pati tagad sēžu un domāju, ka tas ne pārāk labi reālajā dzīvē izdodas).

3. Motivātori. Kas nu katram tie ir, patreizējā momentā mani pie spara uztur vairākas lietas: 1. šogad vasarā esmu uzlūgta uz divām kāzām, tā kā patreiz man nevienas, derošas kleitas nav, tad nu man paliek divas opcijas – saņemties un iesprukt vecajās labajās. Vai krīzes laikā pirkt jaunas (fui-fui-fui). 2. Citi motivātori – tikšanās ar veciem klasesbiedriem, pēdējo reizi tos satiku pirms 12 gadiem. Tādas tikšanās liek pārdomāt, ko esi sasniedzis, vai vismaz cik jauns vēl izskaties. Lai gan tam vajadzētu būt vienkāršam atkalredzēšanās priekam, tas tomēr paliek mazas sacensības. 3.Vienmēr esmu gribējusi būt skaistā, stilīgā, jautrā un jauneklīgā mammīte. Nevis iespīlētais tauku puncis ar taukainiem, astē saņemtiem matiem. Jūtu, cik atšķirīgi uzvedos, kad jūtos kā viena vai otra. Lai dzīvo jaukā mammīte!

4. Te nu ir ceturtais motivātors, šeit gan nav tie īstie džinsi, bet jāizskatās viņiem ir šādi.

Ja atcerēšos vēl kādu, došu ziņu!

De la Zi vaļas prieki?

Nu ziniet, ja runātu tagadnes formā, tad bisku mānītos, ja teiktu, ka zīmēšana, gleznošana, fotografēšana un ģitārspēle ir mani hobiji. Bet nu es gribētu, lai tas tā būt.

Gribu, lai šīs nodarbes nomaina manu iepriekšējo vaļīgāku brīžu nodarbes : TV un internets. Gribu īstu dzīvi, ar īstām paveiktām lietām. Lūle saka, ka tie, kas kritizē citus, negrib paši ar sevi nodarboties. Tad nu, lai man nenāk ne prātā, kādu kritizēt, tad jāsāk ar sevi nodarboties.

Par fotografēšanu. Mācīšos no grāmatām un tutoriem. Esmu nolēmusi šajā blogā lietot tikai savas bildes, nez vai sanāks. Patreiz man ir Canon D350. Tas arī viss, ko par to varu pateikt. Un, protams, praktiski vienmēr izmantoju, auto gaismas, fokusu, un ko tur vēl. Pirmais, ko centīšos apgūt būs mazliet tehniskie jautājumi.

Par grāmatām, no kurām mācīšos, lasiet nākamajā rakstā.

Pie baltas lapas apsēžos..

Ir viens meditācijas veids, kad jāatbrīvojas no visām zināšanām, kas iegūtas  pagātnē, un visām domām par nākotni. Jāpaliek tikai ar to, kas ir šeit un tagad. Iedomājies, tevi izlaiž no nekurienes un apsēdina tavā gultā. Tev ir tas, kas ir! Darbojies!

Kad šo situāciju izspēlēju, lai gan ļoti virspusēji ( kā jau visam, kam pieķeros, esmu pus darba darītāja), tomēr efektu sajutu. Pirmais, kas man iešāvās prātā – man tak ir krāsas, ar kurām varu gleznot un fotoaparāts ar kuru fotografēt. Turklāt ir ļoti laba mācību literatūra, kas palīdzētu apgūt šīs lietas. Pēkšņi man likās, ka tomēr varu iemācīties gleznot, fotografēt, gatavot ēst. Varbūt, ja šodien sāktu, varu pat kādreiz notievēt un kļūt par daiļavu, vai, ja ne gluži daiļavu, tad vismaz savus superdžinsus uzvilkšu. Un tad jau, tad jau… līdz bagātībai un slavai viens solis.

Bet kā jau teicu – līdz šim esmu bijusi sapņotāja. Pašai liekas, ka esmu īpaša – īpaši mīļa, laba, ar apslēptiem talantiem. Realitāte?! Esmu vidējais latvietis, nē tas laikam būtu glaimots. Esmu sub-vidējais latvietis.

Realitātē esmu sieviete ar lieko svaru, kura vēl jo projām nemet ārā savas vidusskolas laika bikses, jo klusībā cer tās uzvilkt. Bet neko nedara, lai šis sapnis piepildītos. (Nav jau tā ka esmu milzīgi resna meiča,  kura ēd pa telefonu pasūtītas picas, tomēr esmu no tām, kurai jāpiemēra vienas no savām 20 -30 biksēm, domājot: “Kuras tad tagad varu uzstīvēt!?” Svars mainās tik bieži, ka drošības pēc ārā neko nemetu, līdz ar to ticu jebkurai sievietei, kas apgalvo, ka nav ko vilkt, par spīti tam, ka tai ir pilns skapis.

Savu talantu gleznot, es realizēju, iepērkot literatūru par gleznošanu. Turklāt atvērusi šīs grāmatas esmu 3 reizes: 1.reizi – grāmatnīcā; 2.reizi – atnesot tās mājās no grāmatnīcas; 3.reizi – kad iestājos Mākslas studiju programmā ( ar iestāšanos saprotot – reģistrējos, samaksāju 700 Ls apmeklēju aptuveni 7 lekcijas, no plastilīna uztaisīju krūšu tēlu. Un sapratu, ka esmu par vecu, lai no jauna sāktu studijas, turklāt tad mani vēl aizkavēja darbs, un.., nu jā vispār jau es esmu ļoti aizņemts cilvēks (pašironija). Paldies, Dievam, ka vismaz no vienas slodzes atpestījis – TV ar istabas antenu vairs nerāda. Tā nu pirmo dienu varu nodoties arī domām, kas risinās manā galvā.

Vēlme darīt kaut ko sabiedrības labā mani ir bijusi, kopš es sevi atceros. Un atceros es sevi no tiem laikiem, kad rāvu zilu banti no saviem pieciem matiem trijās rindās ārā – ļoti agra bērnība. Sākumā vēlējos ārstēt, tāpēc sadūru savai lellei dibenu, tad gribēju rūpēties par kādu, bet ar kaķi nepietika, tāpēc gribēju slepeni uzaudzināt mazu bērniņu, ko gribēju savākt kādos sporta svētkos.

Lai nu paliek garie teksti – gribu ātrāk ķerties pie lietas. Lieta tāda, ka gribu daudz ko sasniegt, apgūt, izdzīvot, tomēr tālāk par gribēšanu/sapņošanu neesmu tikusi. Ko darīt? Jānosaka stingrāks režīms dzīvei. Tad nu blogā izvirzīšu mērķus un konkrētā laika intervāla centīšos tos sasniegt. Vairāk par katru mērķi atsevišķi skatīt kategorijas.

Tad nu redzēsim, ko var sasniegt sieviete ar bērnu, vecumā, kad liekas, ka ir jau par vēlu!