Izraksti no dienasgrāmatas

15.01.2010. plkst.13.09.

Šodien stāvēju pie sava dēla gultiņas turot uz viņa ķermeni savu kreiso roku un viņa galviņai un vaigam piespiestu savu labo roku. Mans ķermenis ir noguris un es jūtu nelielu nepacietību sevī – kad tās actiņas būs pavisam aizvērušās miegā!? Bet tajā pat laikā jūtu no viņa vaidziņa patīkamu siltumu. Saku sev: „Baudi šo mirkli, tev ir dots tikai šis mirklis šinī brīdī. Tikai tagad tev ir dota iespēja turēt šo vaidziņu un vērot savu dēliņu aizmiegam. Lai arī tev vēl tūkstošiem reižu viņš būs jāiemidzina, tikai šinī mirklī ir tā kā tagad. Drīz jau dēliņš būs lielāks, bet pēc laika viņam vairs nevajadzēs tavu silto roku uz vaiga, jo viņš pats varēs iemigt. Bet vēl pēc laiciņa es nevarēšu izlūgties viņam bučiņu. Nav ko skumt ar, jo tas jau būs cits laiks un arī tas būs jābauda. Tad būs jābauda lepnums par dēla patstāvību, par to, ka viņam vairs nav vajadzīga mammas asistēšana ik uz soļa. Baudi šo mirkli! Pat ja tev tas izlicies vienveidīgs, apnicīgs. Pat ja tev liekas, ka tu varētu darīt ko lietderīgāku, vai tādu, kas vairāk domāts pašas relaksācijai. Zini, ka jau pēc sekundes – mirklis jau ir galā! Vai tev nebūs tā žēl?”

22/01/2010.

Smieties, kā pēc labākās komēdijas. Šodien mans dēls pirmo reizi iesmējās pilnā balsī un darīja to ilgi, kā es viņu pakutināju un tā izskanēja īsti vīrieša smiekli: „Khaaahh ai!” Sirds gavilē, jo kaut kādā mērā var nojaust, kāda būs dēla balss.

Turies, turies – noturies!

Kas ir vēl svarīgāk par jauna, veselīga, pilnasinīga dzīvesstila uzsākšanu? Tā saglabāšana!

Aptuveni pēdējos 12 gadus esmu vēlējusies savā dzīvē kaut ko mainīt, nu – protams, uz labo pusi. Reizēm pat katra pirmdiena ir bijusi kā robežšķirtne, no kuras sāksies tā jaunā, skaistā dzīve. Un viņa reizēm arī sākās – pirmdienā, Jaunajā gadā, manā Dzimšanas dienā, bet tagad sēžu un nevaru atcerēties, kā tad tās izbeidzās…?!

Varbūt par agru vēl spriest, tomēr šoreiz ir ļoti laba sajūta, tā īsti gan vēl neko neesmu mainījusi savā dzīvē, tomēr tā jau liekas skaistāka un ticiet vei nē, sēžu šortos, kurus pirms 3 nedēļām nevilku, jo spieda jostasvietā. (Par rezultātiem kg izteiksmē lasiet, katru ceturdienu:) )

Ko es daru savādāk?

1.Es sevi neierobežoju, bet padomāju! Tas nozīmē, es vēl jo projām ēdu saldumus: saldējumi, šokolādes un bulciņas, tomēr pirms to grasos darīt, pajautāju sev, vai man tas ir vajadzīgs. Jo reizēm dvēseli var nomierināt tikai Plombīrs. Un, ja tas ir vajadzīgs, tad ēdu. Bet ziniet reizēm sev atbildu, ka gribu tikai kaut ko foršu, gribu sevi apbalvot, samīļot un to es varu izdarīt arī citā veidā. Mani ikdienas prieciņi: fotogrāfēšana, lasīšana, kāda izglītojoša raidījuma noskatīšanās ( to daru internetā un tikai vācu valodā, lai to pie reizes apgūtu), eju ar ģimeni uz parku. Nu un šobrīd jau domāšana par blogu arī pieskaitu pie prieciņiem.

2. Šis punkts bisku pārklājas ar pirmo, bet bez šī nevar. Ja esmu pārēdusies, vai noslinkojusi visu dienu – es sevi nešaustu. Uzskatu to par vienu no iespējām un izsveru, vai tas bija labākais veids kā dienu pavadīt. Un ziniet reizēm tās ir vienīgais veids. Manā dzīvē ir bijuši daudzi gadījumi, uz kuriem atskatoties domās sev pārmetu, ka varēju labāk, vairāk, čaklāk utt. utjp. Līdz izlasīju vārdus: ”Tas, cik mēs esam izdarījuši, ir bijis mūsu spēkos. Tas ko neizdarījām, tajā brīdī mums nebija pa spēkam.” Varbūt ar šodienas saprātu liekas, vajadzēja vairāk mācīties matemātiku un stāties arhitektos, tomēr tajā brīdī man spēki un varēšana bija tik- cik bija. Un ja gribu, varu to darīt šodien, ja jau esmu tik gudra. Tad nu cenšos pagātni uztvert kā faktu, nevis daudz prātuļot (lai gan pati tagad sēžu un domāju, ka tas ne pārāk labi reālajā dzīvē izdodas).

3. Motivātori. Kas nu katram tie ir, patreizējā momentā mani pie spara uztur vairākas lietas: 1. šogad vasarā esmu uzlūgta uz divām kāzām, tā kā patreiz man nevienas, derošas kleitas nav, tad nu man paliek divas opcijas – saņemties un iesprukt vecajās labajās. Vai krīzes laikā pirkt jaunas (fui-fui-fui). 2. Citi motivātori – tikšanās ar veciem klasesbiedriem, pēdējo reizi tos satiku pirms 12 gadiem. Tādas tikšanās liek pārdomāt, ko esi sasniedzis, vai vismaz cik jauns vēl izskaties. Lai gan tam vajadzētu būt vienkāršam atkalredzēšanās priekam, tas tomēr paliek mazas sacensības. 3.Vienmēr esmu gribējusi būt skaistā, stilīgā, jautrā un jauneklīgā mammīte. Nevis iespīlētais tauku puncis ar taukainiem, astē saņemtiem matiem. Jūtu, cik atšķirīgi uzvedos, kad jūtos kā viena vai otra. Lai dzīvo jaukā mammīte!

4. Te nu ir ceturtais motivātors, šeit gan nav tie īstie džinsi, bet jāizskatās viņiem ir šādi.

Ja atcerēšos vēl kādu, došu ziņu!

Neordinārā diēta..

..jebšu, šim laikam vajadzēja būt pirmajam stāstam!

Lai gan šis blogs bija plānots daudzpusīgs, tā nu ir sanācis, ka rakstu (pagaidām) lielākoties par tā saucamo manu jauno dzīvesveidu. Vienkāršāk būtu teikt diētu, bet kā mans vīrs vienmēr piebilst: “Diētas ir vienkāršs ēšanas stils, kuru tu piekop, arī budistiem bija diēta, tam nebija nekāda sakara ar svara zaudēšanu.”

Gribu ieviest pārmaiņas pamazām, bet mērķtiecīgi, jo nekas es uzsveru nekas ( un ar to domāju, neviena līdzšinējā diēta) nav neko labu devusi, tikai vēl pāris lieko kilogramu pluss vēl vilšanos, par gaidītiem rezultātiem. Mans mērķis, primāri, ir sakārtot savu dzīvesveidu, un tikai tad ielīst superdzinsos. Tāpēc, ja lasāt par jaunumiem, ko cenšos ieviest savā dzīvē, pagaidām neatradīsiet krasus pavērsienus uztura jomā. Es neesmu (PAGAIDĀM) neko izmainījusi savā ēdienkartē. Pagaidām tā ir tik pat briesmīga, nesabalansēta, neregulāra, pārpilna ar saldumiem, kā tas bijis pēdējos 12 gadus (ar nelieliem izņēmumiem). Protams, ar šo faktu nelepojos, tikai gribēju jūs brīdināt, ka neesmu supersieviete.  Atceros, kad bija pavisam traks periods, pašā pirmajā mēnesī pēc bērna piedzimšana – negulētas naktis, augsta temperatūra, asiņojoši krūšgali… Mani  pie normāla saprāta uzturēja viens teikums: “Divi soļi uz priekšu – viens atpakaļ.” Reizēm gan bija: “Seši soļi atpakaļ un vien uz priekšu”, tomēr bija svarīgi paturēt prāta, ka mērķis ir priekšā, neskatoties uz to, ka sanācis paklupt un novelties no kalna lejā. Tad nu arē centīšos to paturēt prātā: “Soli pa solim, mīlā – soli pa solītim!”

Lai zinātu par visiem maniem jaunievedumiem, sekojiet līdzi rakstam “Kas jauns manā dzīvē?” , kuru regulāri papildināšu ar jaunumu ierakstiem.

Šodien paveicās, es iegāju dušā!

“Nu un?” teiksiet. Kādreiz tā teiktu arī es, bet kopš manu dzīvi aplaimoja mans dēls, apstākļi mainījušies. Tagad tieku dušā, ja pieceļos pirms vīrs aiziet uz darbu, t.i. plkst. 6.00. Ticiet man,  pēc negulētām naktīm ( un tādas ar krūti barojošām mātēm ir daudz, lai neteiktu visas), tas ir grūti.

Biežāk gan pēdējā laikā vīrs mani, vakarā no darba pārnākot, sastop vēl pidžambiksēs. Labi ja tās ir, citreiz sagaidu viņu kaila. (Saprotu, ka vientuļajiem vilkiem šis teksts varētu raisīt fantāziju un aizmiglotu skatienu. Tomēr manam vīram mani tādu ieraugot, skats miglojas vienīgi no asarām.) Skats nav baudāms – sieviete apātiska, zīdainis rokā, labi ja neraud. Drēbes kas vēl no rīt bijušas, visticamāk zaudētas kādās pamperu cīņās – dēlam demonstrējot strūklakas efektu. Bet arī te vēl saku, labi ka tā, ir bijis trakāk – kad ķēpu vairs nevar labot, novelkot drēbes. Kad tevi pārsteidz ķēpīga masa nesagatavotu! Tad tas viss var beigties, kad abi pus apģērbti stāvat dušā. Bērns raud un tu spēj domāt tikai par to, lai bērns netīšām kaut ko nenorij un nesaķer stafilokoku. Ai, tagad par to nāk smiekli, bet tad – brēciens.

Tātad šodien ir laba diena, jo sapratu, ka netaisos vairs atteikties no šī luksusa. Paņēmu mazo blakus vannai, dušas aizkari vaļā, pati gatava jebkurā mirklī lekt ārā. Bet nevajadzēja, mazais pagaidīja, kamēr nobaidīju kontrasta dušu. Tā palīdz ne tikai pamosties, bet arī stiprina ādu, it sevišķi, ja pēc grūtniecības izveidojušās strijas. Un kā raksta Nišī, augsts ūdens ķermeni atkal padara sārmaināku. Turklāt tas palīdz notievēt.

Tad vēl, cik nu ātri varēju, paņēmu slaveno Ziņģītes rīvēšanās metodi, parastās slaucīšanās vietā un tad cerams, kā pati Ziņģīte saka: “..pupi būs stingri, ka bumbieri..!” Visvairāk man patīk rīvēt kāju pēdas, tad automātiski smaids iezogas sejā, it kā kāds būtu pakutinājis.

Pamēģini arī tu, iesaku!