Kad liekas, kad nekas nav mainījies..

Atsākot rakstīt blogu, domāju, ka tas nav to vērts, jo nekas nav mainījies, un jābeidz piesārņot interneta vide ar vēl kaut ko. Bet palasot vecos ierakstus – ir gan mainījies!

1. Gaidu otro bērniņu un saprotu, cik šis gaidīšanas brīdis ir atšķirīgs no pirmās reizes. Jūtos daudz relaksētāka un tai pat laikā varbūt skumdina tas, ka sajūtas nav tik asas un spēcīgas kādas tās bija tad.

2. Kopā ar pirmo bērnu mana attieksme pret dzīvi mainījusies, tagad šie ieraksti par notievēšanu un mērķu sasniegšanu liekas virspusīgi un sekli, tomēr tāds jau ir tas izzināšanas ceļš. ( Bērnu kopšanas laikā daudz klausījos dažādus garīgus raidījumus, guru un dzīves viedos un tas mani pacēla citā dimensijā. Tagad saprotu, ka nepietiek tikai ar vienas jomas sakārtošanu. Piemēram, lai kļūtu slaids nepietiek ar sportu un diētu, ir jāmaina attieksme, dzīves uztvere, apziņa. Vienvārdsakot – darbs ir daudz nopietnāks, bet ja tiec īdz šādam līmenim, tad, protams, vairs cīņa ar lieko svaru paliek otršķirīga, darbs sākas ar ko daudz svarīgāku – ar mūsu dvēseli.) Ai, nu tās iekavas teksts liekas tāds pārnopietns, bet uzsvars ir uz to, ka reizēm kādreiz svarīgie uzskati paliek tik nesvarīgi, ka pat kauns..

3. Aizgāju no darba – mūsdienās tas liekas vieglprātīgi, tomēr šīs solis saistīts līdz ar uzskatu maiņu – mums visu laiku jāizvērtē, kas ir mūsu prioritātes un man liekas, ka tagadnes prioritātes mēs nevaram atlikt uz nākotni, jo tad būs par vēlu. Turklāt, visam ir savs laiks! Tagad četrus mēnešus pēc savas izvēles es varu atzīt – bija pareiza izvēle!!! Domāju, ka pat kādam varētu interesēt, kas un kā un cik grūti ir šādu lēmumu pieņemt, to kādreiz varētu arī pastāstīt. Bet varbūt, katram sava pieredze nepieciešama…

4. Pirmo bērniņu grasos laist bērnu dārzā, ļoti daudz ko teikt par šo tēmu, ņemot vērā slikto pieredzi, kāda bija pirmajā reizē, kad bijām pie šāda lēmuma nonākuši. Teksti sekos…šodien bija pirmā diena!

5. Šobrīd grasāmies mainīt dzīves telpu, ko izvēlēties, kad gribi  nezinko, kad vari jebkur, bet negribi maksāt daudz un turklāt patīk turpat, kur esi tagad!?????? Sarežģīti un arī šeit es varēšu daudz ko par sevi uzzināt!

Nu tad skaidrs – ir pārmaiņu laiks un man nepieciešams no tā paņemt skaistāko, gaišāko un pacelties sev pāri!

Lai iedvesmojoša nedēļa uz tikšanos! 🙂

delazi atsāk savu darbību

Ir pagājuši jau pāris gadi kopš pēdējo reizi šeit, ko rakstīju un ir noticis tik daudz, ko es iepriekš gan plānoju, gan neplānoju. Jebkurā gadījumā tuvākajā laikā plānoju šeit viesoties aktīvāk. Un, kas jauns noticis tavā dzīvē?

Labākais veids, kā uzturēt sevi formā?!

Labākais veids, kā uzturēt sevi formā?! Rakstīt blogu par to, kā uzturēt sevi formā!

Tieši tik vienkārši tas ir!  Kamēr katru dienu veicu ierakstus, nav laiks citai nodarbei ( knakstīties gar katliem un ledusskapi). Jo visu brīvo laiku pavadi funktierējot, ko rakstīsi, kādu bildi liksi, vai esi kaut ko sasniegusi, no izvirzītiem mērķiem.

Kamēr trīs dienas pie datora nepienācu, ātri piemirsās visi mērķi un uzdevumi. Ēdu gan vēlu, gan daudz gan  dušu piemirsu. Bet, kad atceries par rakstiem, tad pat mugura iztaisnojas.

Tad, nu, neskatāmies, ko citi dara, darām paši!

Kur ir manas kedas?

Lai gan eksperimentēju es te ar neparastām notievēšanas metodēm, te kaut kas no klasikas – sport!

Ar sportu esmu uz jūs, mani nogurdina jau tā doma vien, ka ir jāskrien. Tas liekas tik garlaicīgi, smagi,  un kā vācieši saka “Sport ist Mord ” (sports ir slepkavība). BET.. cilvēks tomēr ir mainīga būtne un arī es esmu tikai cilvēks. Sameklēju savā apkārtnē vienu paziņu un uzaicināju viņu skriet ( mānos viņa mani visu laiku aicināja un es atradu attaisnojumu, kāpēc nevaru).Visu noorganizēju- bērns pabarots, vīrs nolīgts par aukli, treniņtērps un kedas atrastas.  Tad nu bijām nolikušas stingru termiņu, kas sakrita ar lielajām lietusgāzēm. Nu jau gandrīz klusībā nopriecājos, ka arī šoreiz man nevajadzēs sevi mocīt. Bet vīrs lika iet – jāizmēģinot, cik labi lietusjaka lietu nelaiž cauri. Tad nu izvelkos- gāž kā pa Jāņiem. Draudzene jau gaida pie namdurvīm. Sākam skriet un pļāpāt. Šitā – tā, vārds pa vārdam, saprotu, ka nu jau skrienu 10 min no vietas. Skrējiens beidzās pēc 23 min. Es slapja, lietusjaka neiztur tai doto uzdevumu, bet LAIMES sajūtā PILNĪBĀ! Atgriežoties mājās vīrs sagatavojis man skujkoka ekstrakta vannu, bērns guļ un es lidoji ( lai gan knapi kājas velkot)! Un pēc brīža peldu! Mana seja ir vieglā biešu nokrāsā, bet to aizēno mans pilnais smaids – es to izdarīju! Es biju skriet! Es skrēju par spīti lietum!

P.S. Šī diena man paliks vēl ilgi atmiņā. Skriet pa lietu ir kaut kas maģisks,  adrenalīns manī mutuļoja. Lietus veldzēja un izklaidēja! Iesaku ikvienam!

Pie baltas lapas apsēžos..

Ir viens meditācijas veids, kad jāatbrīvojas no visām zināšanām, kas iegūtas  pagātnē, un visām domām par nākotni. Jāpaliek tikai ar to, kas ir šeit un tagad. Iedomājies, tevi izlaiž no nekurienes un apsēdina tavā gultā. Tev ir tas, kas ir! Darbojies!

Kad šo situāciju izspēlēju, lai gan ļoti virspusēji ( kā jau visam, kam pieķeros, esmu pus darba darītāja), tomēr efektu sajutu. Pirmais, kas man iešāvās prātā – man tak ir krāsas, ar kurām varu gleznot un fotoaparāts ar kuru fotografēt. Turklāt ir ļoti laba mācību literatūra, kas palīdzētu apgūt šīs lietas. Pēkšņi man likās, ka tomēr varu iemācīties gleznot, fotografēt, gatavot ēst. Varbūt, ja šodien sāktu, varu pat kādreiz notievēt un kļūt par daiļavu, vai, ja ne gluži daiļavu, tad vismaz savus superdžinsus uzvilkšu. Un tad jau, tad jau… līdz bagātībai un slavai viens solis.

Bet kā jau teicu – līdz šim esmu bijusi sapņotāja. Pašai liekas, ka esmu īpaša – īpaši mīļa, laba, ar apslēptiem talantiem. Realitāte?! Esmu vidējais latvietis, nē tas laikam būtu glaimots. Esmu sub-vidējais latvietis.

Realitātē esmu sieviete ar lieko svaru, kura vēl jo projām nemet ārā savas vidusskolas laika bikses, jo klusībā cer tās uzvilkt. Bet neko nedara, lai šis sapnis piepildītos. (Nav jau tā ka esmu milzīgi resna meiča,  kura ēd pa telefonu pasūtītas picas, tomēr esmu no tām, kurai jāpiemēra vienas no savām 20 -30 biksēm, domājot: “Kuras tad tagad varu uzstīvēt!?” Svars mainās tik bieži, ka drošības pēc ārā neko nemetu, līdz ar to ticu jebkurai sievietei, kas apgalvo, ka nav ko vilkt, par spīti tam, ka tai ir pilns skapis.

Savu talantu gleznot, es realizēju, iepērkot literatūru par gleznošanu. Turklāt atvērusi šīs grāmatas esmu 3 reizes: 1.reizi – grāmatnīcā; 2.reizi – atnesot tās mājās no grāmatnīcas; 3.reizi – kad iestājos Mākslas studiju programmā ( ar iestāšanos saprotot – reģistrējos, samaksāju 700 Ls apmeklēju aptuveni 7 lekcijas, no plastilīna uztaisīju krūšu tēlu. Un sapratu, ka esmu par vecu, lai no jauna sāktu studijas, turklāt tad mani vēl aizkavēja darbs, un.., nu jā vispār jau es esmu ļoti aizņemts cilvēks (pašironija). Paldies, Dievam, ka vismaz no vienas slodzes atpestījis – TV ar istabas antenu vairs nerāda. Tā nu pirmo dienu varu nodoties arī domām, kas risinās manā galvā.

Vēlme darīt kaut ko sabiedrības labā mani ir bijusi, kopš es sevi atceros. Un atceros es sevi no tiem laikiem, kad rāvu zilu banti no saviem pieciem matiem trijās rindās ārā – ļoti agra bērnība. Sākumā vēlējos ārstēt, tāpēc sadūru savai lellei dibenu, tad gribēju rūpēties par kādu, bet ar kaķi nepietika, tāpēc gribēju slepeni uzaudzināt mazu bērniņu, ko gribēju savākt kādos sporta svētkos.

Lai nu paliek garie teksti – gribu ātrāk ķerties pie lietas. Lieta tāda, ka gribu daudz ko sasniegt, apgūt, izdzīvot, tomēr tālāk par gribēšanu/sapņošanu neesmu tikusi. Ko darīt? Jānosaka stingrāks režīms dzīvei. Tad nu blogā izvirzīšu mērķus un konkrētā laika intervāla centīšos tos sasniegt. Vairāk par katru mērķi atsevišķi skatīt kategorijas.

Tad nu redzēsim, ko var sasniegt sieviete ar bērnu, vecumā, kad liekas, ka ir jau par vēlu!