Šodien paveicās, es iegāju dušā!

“Nu un?” teiksiet. Kādreiz tā teiktu arī es, bet kopš manu dzīvi aplaimoja mans dēls, apstākļi mainījušies. Tagad tieku dušā, ja pieceļos pirms vīrs aiziet uz darbu, t.i. plkst. 6.00. Ticiet man,  pēc negulētām naktīm ( un tādas ar krūti barojošām mātēm ir daudz, lai neteiktu visas), tas ir grūti.

Biežāk gan pēdējā laikā vīrs mani, vakarā no darba pārnākot, sastop vēl pidžambiksēs. Labi ja tās ir, citreiz sagaidu viņu kaila. (Saprotu, ka vientuļajiem vilkiem šis teksts varētu raisīt fantāziju un aizmiglotu skatienu. Tomēr manam vīram mani tādu ieraugot, skats miglojas vienīgi no asarām.) Skats nav baudāms – sieviete apātiska, zīdainis rokā, labi ja neraud. Drēbes kas vēl no rīt bijušas, visticamāk zaudētas kādās pamperu cīņās – dēlam demonstrējot strūklakas efektu. Bet arī te vēl saku, labi ka tā, ir bijis trakāk – kad ķēpu vairs nevar labot, novelkot drēbes. Kad tevi pārsteidz ķēpīga masa nesagatavotu! Tad tas viss var beigties, kad abi pus apģērbti stāvat dušā. Bērns raud un tu spēj domāt tikai par to, lai bērns netīšām kaut ko nenorij un nesaķer stafilokoku. Ai, tagad par to nāk smiekli, bet tad – brēciens.

Tātad šodien ir laba diena, jo sapratu, ka netaisos vairs atteikties no šī luksusa. Paņēmu mazo blakus vannai, dušas aizkari vaļā, pati gatava jebkurā mirklī lekt ārā. Bet nevajadzēja, mazais pagaidīja, kamēr nobaidīju kontrasta dušu. Tā palīdz ne tikai pamosties, bet arī stiprina ādu, it sevišķi, ja pēc grūtniecības izveidojušās strijas. Un kā raksta Nišī, augsts ūdens ķermeni atkal padara sārmaināku. Turklāt tas palīdz notievēt.

Tad vēl, cik nu ātri varēju, paņēmu slaveno Ziņģītes rīvēšanās metodi, parastās slaucīšanās vietā un tad cerams, kā pati Ziņģīte saka: “..pupi būs stingri, ka bumbieri..!” Visvairāk man patīk rīvēt kāju pēdas, tad automātiski smaids iezogas sejā, it kā kāds būtu pakutinājis.

Pamēģini arī tu, iesaku!

3 Responses to Šodien paveicās, es iegāju dušā!

  1. inka says:

    Šo es spēju saprast pavisam noteikti 🙂 6:00 no rīta ir arī alternatīva – apmēram 23:00-1:00 naktī, ja pati neaizmiedz bērnam blakus 🙂 Tas otrais variants man sanāca pat dažas reizes biežāk kā reizi mēnesī.

    • delazi says:

      Sasmējos par “Tas otrais variants man sanāca pat dažas reizes biežāk kā reizi mēnesī.”
      Jā- jā, arī tā ir bijis, lai no tādas dzīves tiktu ārā ir vajadzīgs:
      1. saprotošs vīrs;
      2.draudzene(s);
      3.kāds cits ģimenes loceklis,
      4. jebkurš, kurš ir gatavs palīdzēt fiziski, vai vismaz garīgi iespert pa dibenu, lai tu pats pakāptos soli sānus un saprastu, kas nav kārtībā, ko es varu mainīt, vai kur jācenšas mainīt!

      P.S. Kādu brīdi man vanna kalpoja, kā slēptuve, vakarā iegāju un visas rūpes atstāju aiz durvīm. Tomēr tas saistījās ar diviem riskiem: 1. dažkārt skrēju ārā slapja, ja ne pat ar saputotiem matiem, jo vīrs netika ar mazo galā ( vai vienkārši mani nervi neizturēja), 2.dažķārt vannā aizmigu, un piecēlos pārmirkusi un nosalusi ( nav laba sajūta).

  2. Atpakaļ ziņojums: Ziņojums no Kilogramāžas.. « de la Zi's Blog

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: