Kāda Pogoda v Latvii? Krieviem tagad iespēja atrast laikapstākļus Latvijā.

Laika ziņas interesē ne tikai latviešus, bet arī visus cittautiešus, kas mīt mūsu zemē. Viens no veidiem kā iegūt iespējami objektīvu informāciju ir paļauties uz resursu, kas informē tieši par konkrēto valsti. Nav svarīgi, vai nepieciešamas ziņas par Rīgu, Jēkabpili, Jūrmalu vai Daugavpili – pogoda.lv var atrast visus vajadzīgos datus. Atšķirībā no citiem resursiem, kas ir pārbāzti ar nevajadzīgu informāciju un reklāmām Pogoda ir tīrs, vienkāršs un askētisks dizains un ietverts tikai pats galvenais. Varam prognozēt, ka tuvākajos gados aizvien vairāk krievu izvēlēsies noteikt laikapstākļus tieši šajā resursā, jo viss tiek publicēts viņu dzimtajā vai vismaz zināmajā – krievu valodā.

Pagaidām janvārī laikapstāķli ir tādi, ka prieks skatīties. Visu dzīvokļi īpašnieki priekā bremzē rokas, jo apkures rēķini ir gaužām mazi un izdodas naudiņu ietaupīt arī cūciņai. Iepriekšējos gados, kad termometra stabiņš noslīdēja zem -15 un reizēm pat -25 grādiem par apkuri bija jāmaksā vairāk kā 100 un pat 200 eiro. Šobrīd situācija ir mainījusies un visi varam priecīgi uzelpot.

Kad liekas, kad nekas nav mainījies..

Atsākot rakstīt blogu, domāju, ka tas nav to vērts, jo nekas nav mainījies, un jābeidz piesārņot interneta vide ar vēl kaut ko. Bet palasot vecos ierakstus – ir gan mainījies!

1. Gaidu otro bērniņu un saprotu, cik šis gaidīšanas brīdis ir atšķirīgs no pirmās reizes. Jūtos daudz relaksētāka un tai pat laikā varbūt skumdina tas, ka sajūtas nav tik asas un spēcīgas kādas tās bija tad.

2. Kopā ar pirmo bērnu mana attieksme pret dzīvi mainījusies, tagad šie ieraksti par notievēšanu un mērķu sasniegšanu liekas virspusīgi un sekli, tomēr tāds jau ir tas izzināšanas ceļš. ( Bērnu kopšanas laikā daudz klausījos dažādus garīgus raidījumus, guru un dzīves viedos un tas mani pacēla citā dimensijā. Tagad saprotu, ka nepietiek tikai ar vienas jomas sakārtošanu. Piemēram, lai kļūtu slaids nepietiek ar sportu un diētu, ir jāmaina attieksme, dzīves uztvere, apziņa. Vienvārdsakot – darbs ir daudz nopietnāks, bet ja tiec īdz šādam līmenim, tad, protams, vairs cīņa ar lieko svaru paliek otršķirīga, darbs sākas ar ko daudz svarīgāku – ar mūsu dvēseli.) Ai, nu tās iekavas teksts liekas tāds pārnopietns, bet uzsvars ir uz to, ka reizēm kādreiz svarīgie uzskati paliek tik nesvarīgi, ka pat kauns..

3. Aizgāju no darba – mūsdienās tas liekas vieglprātīgi, tomēr šīs solis saistīts līdz ar uzskatu maiņu – mums visu laiku jāizvērtē, kas ir mūsu prioritātes un man liekas, ka tagadnes prioritātes mēs nevaram atlikt uz nākotni, jo tad būs par vēlu. Turklāt, visam ir savs laiks! Tagad četrus mēnešus pēc savas izvēles es varu atzīt – bija pareiza izvēle!!! Domāju, ka pat kādam varētu interesēt, kas un kā un cik grūti ir šādu lēmumu pieņemt, to kādreiz varētu arī pastāstīt. Bet varbūt, katram sava pieredze nepieciešama…

4. Pirmo bērniņu grasos laist bērnu dārzā, ļoti daudz ko teikt par šo tēmu, ņemot vērā slikto pieredzi, kāda bija pirmajā reizē, kad bijām pie šāda lēmuma nonākuši. Teksti sekos…šodien bija pirmā diena!

5. Šobrīd grasāmies mainīt dzīves telpu, ko izvēlēties, kad gribi  nezinko, kad vari jebkur, bet negribi maksāt daudz un turklāt patīk turpat, kur esi tagad!?????? Sarežģīti un arī šeit es varēšu daudz ko par sevi uzzināt!

Nu tad skaidrs – ir pārmaiņu laiks un man nepieciešams no tā paņemt skaistāko, gaišāko un pacelties sev pāri!

Lai iedvesmojoša nedēļa uz tikšanos! 🙂

Ceļot jebkuros laikapstākļos

Mans vectēvs bieži lietoja teicienu: “Nav sliktu laikapstākļu, ir nepiemērots apģērbs!” Un viņam tas bija zināms kā jebkuram citam, jo viņš bija piedzīvojis arī 60 grādu aukstumu izsūtījumā aiz polārā loka.

Gadiem ejot, jūtu pārmaiņas savā attieksmē pret ceļošanu, kuras pēc būtības ir pretējas. Viena no tām ir pieķeršanās komfortam. Ja kā bērns baudīju ceļojumus ar teltīm, kartupeļus ceptus oglēs un ikvakara nemazgāšanos. Tad jūtu līdz ar gadiem pieaug pieķeršanās dažādiem ierastiem rituāliem, kā ikvakara/rīta procedūras, pieaug atkarība no sadzīviskajām ērtībā – silts ūdens, gaisma utt. Pieaug nepatika pret sasvīduma sajūtu teltī no rīta, piepampumu no bezgaisa, vai visdabiskāko dabā – knišļiem. Līdz ar to pieaug ceļojumi, kur kā naktsmītne tiek izmantota vai nu viesnīciņas, vai drauga viesmīlīgās mājas, atstājot mūsu oranžīgo telti aizvien biežāk mājās.

Tomēr, kā jau minēju ir arī  cita tendence, kas mani no iesīkstējušas, izlaistas pilsētnieces mani pietuvina dabai – es esmu iemīlējusi visus laiapstākļus! Ceļojumu laikā drīks būt gan saulains, gan lietains. Turklāt, jo dažādāki ir laikapstāļi, jo krāsainākas atmiņas par piedzīvoto. Manā kontā pavadītas vētrainas ( tiešā nozīmē) naktis pie jūras, smilšu “mazāžu” procedūras ( kād vējšs ir tik spēcīgs, ka visu laiku āda tiek kņudināta ar smilšu graudiņiem). Vēl pavasarī pavadījām lielisku dienu jūras krastā, kad visu laiku smidzināja, visa pludmale piederēja mums vieniem, jo lietus daudzus piedē. Bet mūsu lietus jakas un siltā tēja, un apziņa, ka jebkurā brīdī varam paslēpties mašīnā, sagādāja mums izcilu baudījumu, ko sniedz daba.

Līdzīgi par mums daba parūpējā pēcjāņu dienā, kad saulīte riņķoja pa zemes virsmu, bet no pludmales visus izpūtis bija vējšs, šoreiz gan smiltis pa gaisu negāja, bet ausīs pūta stipri. Mūsu ģimenīte galvas ietina lakatos un diena bija ne tikai pavadīta skraidājot gar jūru, bet tas tika darīts kā turku sultāniem, piešķirot dienai papildus krāsainību.

Jo vairāk rakstu par šo tēmu, jo vairāk saprotu, ka atmiņā iespiedušies ceļojumi un izbraucieni tieši, kuros bijušas kādas novirzes no pierastajiem/ iecienītajiem saulanajiem laikapstākļiem. Un šie saulainie, tik ļoti patīkamie brīži bieži saplūs vienā bildē, kad vairs īsti nezini kad un ar ko tas bija.

Tātad mana pieredze rāda, ka pelēkas debesis nepadara piedzīvojumu pelēku, tas to var pat izkrāsot!

delazi atsāk savu darbību

Ir pagājuši jau pāris gadi kopš pēdējo reizi šeit, ko rakstīju un ir noticis tik daudz, ko es iepriekš gan plānoju, gan neplānoju. Jebkurā gadījumā tuvākajā laikā plānoju šeit viesoties aktīvāk. Un, kas jauns noticis tavā dzīvē?

Labākais veids, kā uzturēt sevi formā?!

Labākais veids, kā uzturēt sevi formā?! Rakstīt blogu par to, kā uzturēt sevi formā!

Tieši tik vienkārši tas ir!  Kamēr katru dienu veicu ierakstus, nav laiks citai nodarbei ( knakstīties gar katliem un ledusskapi). Jo visu brīvo laiku pavadi funktierējot, ko rakstīsi, kādu bildi liksi, vai esi kaut ko sasniegusi, no izvirzītiem mērķiem.

Kamēr trīs dienas pie datora nepienācu, ātri piemirsās visi mērķi un uzdevumi. Ēdu gan vēlu, gan daudz gan  dušu piemirsu. Bet, kad atceries par rakstiem, tad pat mugura iztaisnojas.

Tad, nu, neskatāmies, ko citi dara, darām paši!

Kas ir jāprot, jāgrib, jā- sievietei?

Daudz esmu domājusi par to, kas ir katra sūtība, būtība, pienākums. Kas ir būt sievietei?

Nāku no klasiskas ( ne tajā labākajā nozīmē) padomju ģimenes, kur no malas viss ir vislabākajā kārtībā, bet realitātē tētis par daudz lieto alkoholu, māte par daudz strādā. Varu teikt godīgi, ilgu laiku esmu pavadījusi mātes ietekmes ēnā, kuras prāt, vīrieši visi ir tādi… nekādi. Vieglāk jau pašai visu izdarīt. Tad nu lielāko savas dzīves daļu tā arī nodzīvoju – PATI VARU!

Tikko savā blogā ievietoju pirmos hiperlinkus, to es varēju pateicoties savam vīram, kurš man ievietojis  pamācību Grāmatzīmēs ( starp citu, kā to izdarīt var atrast šeit ). Tas man lika aizdomāties, ka mūsu kopdzīves laikā ir radušies daudzas jomas, kuras pat necenšos apgūt, jo tajās paļaujos uz vīru. Informācijas tehnoloģijas ir viena no šīm jomām. Naudas lietas, lielie pirkumi, rēķini. Tāpat ēst gatavošana, tur galavārds pieder vīram.
Mūsu attiecībās viņš skaitās lielais kulinārs, kaut gan ēst esmu gatavojusi visu mūžu, jau no 7 gadu vecuma gatavoju ēst visai ģimenei. Tomēr viņam ir tas, kā nav man – patika gatavot ēst. Man tas vienmēr bijis pienākums. Un tur, kur parādās priedēklis jā- ( jādara, jāgatavo, jāprot-jā-, jā-) man parādās -negribu. (Zinu tas ir bērnišķīgi, bet tādas ir sajūtas). Līdzīgi ir ar mājas uzkopšanu, man to patīk darīt, tā ir kā meditācija. Bet ja kāds liek to darīt- “nē- nē-nē”  saka mans iekšējais spītnieks.

Kas tad ir jāprot sievietei?

Nezinu, man vēl par to jāpadomā… 🙂 domāt man palīdzēs Lūle un vēdas , tie ir divi jauni virzieni manā dzīvē, kuri man palīdz mazināt kaujiniecisko, vīrišķīgo dabu. Ceru kļūt sievišķīgāka!

Kur ir manas kedas?

Lai gan eksperimentēju es te ar neparastām notievēšanas metodēm, te kaut kas no klasikas – sport!

Ar sportu esmu uz jūs, mani nogurdina jau tā doma vien, ka ir jāskrien. Tas liekas tik garlaicīgi, smagi,  un kā vācieši saka “Sport ist Mord ” (sports ir slepkavība). BET.. cilvēks tomēr ir mainīga būtne un arī es esmu tikai cilvēks. Sameklēju savā apkārtnē vienu paziņu un uzaicināju viņu skriet ( mānos viņa mani visu laiku aicināja un es atradu attaisnojumu, kāpēc nevaru).Visu noorganizēju- bērns pabarots, vīrs nolīgts par aukli, treniņtērps un kedas atrastas.  Tad nu bijām nolikušas stingru termiņu, kas sakrita ar lielajām lietusgāzēm. Nu jau gandrīz klusībā nopriecājos, ka arī šoreiz man nevajadzēs sevi mocīt. Bet vīrs lika iet – jāizmēģinot, cik labi lietusjaka lietu nelaiž cauri. Tad nu izvelkos- gāž kā pa Jāņiem. Draudzene jau gaida pie namdurvīm. Sākam skriet un pļāpāt. Šitā – tā, vārds pa vārdam, saprotu, ka nu jau skrienu 10 min no vietas. Skrējiens beidzās pēc 23 min. Es slapja, lietusjaka neiztur tai doto uzdevumu, bet LAIMES sajūtā PILNĪBĀ! Atgriežoties mājās vīrs sagatavojis man skujkoka ekstrakta vannu, bērns guļ un es lidoji ( lai gan knapi kājas velkot)! Un pēc brīža peldu! Mana seja ir vieglā biešu nokrāsā, bet to aizēno mans pilnais smaids – es to izdarīju! Es biju skriet! Es skrēju par spīti lietum!

P.S. Šī diena man paliks vēl ilgi atmiņā. Skriet pa lietu ir kaut kas maģisks,  adrenalīns manī mutuļoja. Lietus veldzēja un izklaidēja! Iesaku ikvienam!

Ziņojums no Kilogramāžas..

..nu -jā, šodien man pirmo reizi jāatskaitās publiski (pat ja neviens nelasa, tomēr var gadīties viss kas).

Atgādināšu īsi – biju 76 kg, vajag būt 58kg. Jaunumi manā ikdienā: no rīta eju kontrasta dušā , rīvējos un dzeru c-sulu. Pagaidām tas arī viss, it kā piedomāju daudz, ko vēl vajag darīt, tomēr tas paliek vēlmes izteiksmē.

Rezultāts ir – 74kg! Nezinu varbūt mainījies ir tikai ūdens daudzums, tomēr patīkami! Tā jau saka, ka svaram jāsaglabājas vismaz mēnesi, lai zinātu, vai tās nav vienkārši ķermeņa šķidruma daudzuma svārstības. Nu uz to jums atbildēšu nākamajās reizēs.

Vispār visas šīs trīs procedūras ir kļuvušas par ikdienu, kamēr tās neizpildu – dienu nevaru sākt. Reizēm tās kopā aizņem vai pusi dienas (bērns pamostas, gatavoju viņam ēst, kamēr spēlējas, tikmēr atkal rīvējos utl.), tomēr cenšos tās pabeigt.

Citrona sula man gan ir baudījums, jo to man vīrs pasniedz gultā. Kādreiz gribēju, lai viņš kafiju atnest, to – nē. Bet c-sulu laikam pagatavot vienkāršāk. Tad nu man tikai atliek to izdzert!

Šonedēļ Lācīša/ Ziņģītes metodei pievienošu Lūlismus un EFT. Ko tas nozīmē? Izlasīju, ka vēders aug, ja cilvēkam ir bailes ( bailes no citiem, bailes no sava vājuma utt. ). Un tiešām! Esmu mazliet paranoiska, manī bailes ir vienmēr:  izdzirdot signalizāciju, manī rodas satraukums, ja mani kāds svešinieks uzrunā uz ielas –  paspēju nobīties, pirms tas uzdevis jautājumu. Baidos es par bērnu, par vīru, par mantiskām lietām. (Atceros bijām Barselonā un līdzi bija jaunais fotoaparāts. No tās dienas mums bilžu praktiski nav, jo baidījos to parādīt atklātībā – to tak var nozagt. Tagad smiekli nāk, bet – BAILES izmaina cilvēku). Tad nu ceru, ka lielais vēders mani māca – lai tieku vaļā no bailēm. Viegli pateikt, bet kā? Lūle pati saka, ka visam ir jāpiedod un jāatlaiž. Kā to izdarīt, pašai liekas, ka nekas nemainās, ja pie sevis padomāju: “Es sev piedodu, ka baidos, piedod  mans ķermeni, ka ielaižu tevī šīs bailes!” Nu jā, tad tajā paša raidījumā (LR1), kurā bija Lācītīs , viņš pieminēja tādu brīvības tehniku, tad nu palasīju par to vairāk, paskatījos youtubā un paliku ļoti skeptiska – jo izskatās tas ļoti komiski, kad cilvēks sevi apbungā. Bet, kā jau minēju pirmajā rakstā. Ja jau visas klasiskās metodes nelīdz – meklēšu ko jaunu. Tad nu šonedēļ centīšos izmēģināt šo EFT.

Un sapratu, ka varu iztikt bez ēdiena vakarā. Tātad vecā labā metode neēst pēc 18.00.

Līdz nākamai ceturtdienai!

Sprechen Sie deutsch? Jein!

/Vai jūs runājat vāciski? Jāunnē!/

Citu tautu valoda vienmēr ir bijis kas vairāk par komunikācijas līdzekli. Saprotot svešvalodu, mēs kļūstam atvērtāki pret citu kultūrām un izjūtam vairāk otra mentalitāti. Valodas vienmēr mani ir interesējušas, un vienmēr man bijis slinkums tās mācīties. Tad nu atradu sev kādu palīgmetodi, lai valodu apguves procesu padarītu interesantāku. Metodiku izstrādājusi Vera F.Birkenbihl un grāmatu sauc “Sprachenlernen leichtgemacht”. Šī metode rāda, ka valodas apguvei nav jāvelta milzum daudz laika un, lai spētu komunicēt, nav jāapgūst gramatika (šī grāmata ļauj apgūt valodu, lai saprastos, neesmu to izmantojusi, lai apgūtu valodu augstākiem līmeņiem).

Viens labums tomēr bija nemitīgai TV lūrēšanai bērnībā, esmu apguvusi vācu valodu, lai gan ne gramatiski pareizi, tomēr varu brīvi komunicēt. To arī vēsta augstāk pieminētā grāmata, lai apgūtu valodu, tā ir jāklausās. Pirms vēl sākam iekalt vārdiņus ir jāizjūt valodas melodija. Tā ka ar vienu valodu tas izdevās neapzināti. Izmēģināšu šo metodi vēl reizi.

Man ciemos vasarā brauc radi no Spānijas, daļa arī saprot tikai spāniski. Nu, ko!? Redzēsim, cik daudz es paspēšu apgūt. Talkā ņemšu I. Sisnerosa “Spāņu valoda trīs mēnešos” un interneta resursus, visus,  kur būs dzirdama spāņu valoda.

Par atrastiem spānu  resursiem ziņošu nākamnedēļ. Bet tiem, kam interesē vācu valoda, droši izmantojiet tādus resursus, kā http://www.ardmediathek.de/ard/servlet/
Tur ir ne tikai dzirdama un redzama vācu valoda, bet ir arī interesanti un izglītojoši raidījumi, mans favorīts “Quarks & Co” ar Rangu Yogeshwaru ( ritīgs džentelbeņķis pēc izskata).

Mani hobiji ir…

.. grāmatu lasīšana, ceļošana un fotografēšana. Tā es rakstīju savā pirmajā CV. Tagad saprotu, ka zem šiem vārdiem bija tukša skaņa. Bet kaut ko jau vajadzēja ierakstīt. Kam šis ieraksts interesēja, galvenais lai labs strādnieks nevis labs atpūtnieks.

Hobiji jeb, pareizāk sakot, vaļasprieki var izteikt par cilvēku ļoti daudz. Vairāk pat par iegūto diplomu. Ja tev  nav vaļasprieks, ir tikai divas opcija, vai nu tev nav laika tiem, vai nu tu tos neesi atradis. Es ilgu laiku nebiju atradusi tādu īstu vaļasprieku. Ļāvos straumei, varēju sportot, bet neviena draudzene to nedarīja. Mākslas skolu pamet, jo likās, ka tā pārāk daudz laika mācībām atņem, jautāsiet vai tāpēc labāk mācījos, protams – nē! Liekas pat, ka rezultāts bija pretējs.

Un tā ar visiem hobijiem pēc kārtas. Savukārt tagad kožu pirkstos.. Iedomājos, ja toreiz, kad nopirku ģitāru, to būtu sākusi spēlēt, tad jau to darītu 5 gadus – PIECUS! Es jau būtu profiņš.  Bet tagad, ai, tagad jau es esmu veca, nav laiks, bērns jāvāc, mājas jākopj, jāmācās kaut kas, lai veiksmīgi atgrieztos darba tirgū, ar vīru arī gribas kādu brīdi kopā pabūt utt.

Bet redz ko jums teikšu – nav gan par vēlu!

Varbūt atkal peldu pa straumei, bet mani aizrauj fotografēšana. Un esmu apsolījusi, ka šajā blogā būs tikai manas bildes, tad nu varat tās kritizēt, lai ātrāk ko apgūstu.

Vairāk par klasisku lietu fotografēšanu man patīk materiāla struktūra. Ļoti patīk koka mizu plaisas, ķieģeļu siena, smilšu graudi, cilvēku āda – viss kas veido savu rakstu.

Uz nākamo nedēļu centīšos apgūt fotoaparāta funkcijas, jo līdz šim manas zināšanas aprobežojās ar  automātiskajiem režīmiem, man atlika tikai podziņu nospiest. Tad nu redzēsim, vai būs atšķirība!